Kāpēc nedrīkst vairs stāstīt bērnam pasakas par to, ka viņu atnesis stārķis? Tādēļ, ka melot bērnam nav labi. Tā uzskata “speciālisti” no Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) un piedāvā uz bērna jautājumu “Kā es rados uz šīs pasaules” izstāstīt visu kā ir. Grāmata “Kur peld Villijs” ir grāmata pašiem mazākajiem, kur autori bērnam izstāsta visu patiesību: “Villijs bija maziņš spermatozoīds“.

“Viņš dzīvoja iekš mistera Brauna”.

“Drīz pienāks Lielā Ceļojuma laiks. Villi praktizēja katru dienu…”.

Ir tikai viena balva – brīnišķīga oliņa. Oliņa atrodas iekš Mrs Brown”.

“Naktī misters un misis Brauni savienojās kopā un sākās lielais peldējums.”.

Tālāk Villijs izrādījies visātrākais  un pirmais atpeldēja līdz oliņai un tad kaut kas notika. Kaut kāds brīnums, kaut kas iekšā sāka augt, auga, auga un tad hops un parādījās bērniņš. Kaut kā neticami, ka no šīs pasakas bērns kaut ko būs sapratis.

Un ar ko stāsts par stārtķi atšķiras no stāsta par Villiju? Abos gadījumos informācija bērnam tiek stāstīta pasakas veidā. Зачем же тогда одну сказку менять на другую? А дело в том, что в сказке про Вилли рассказывается детям про секс. Par seksu, pēc PVO viedokļa, bērniem ir jāuzzina pēc iespējas ātrāk. Kādēļ tāda steiga? Kam ir vajadzīga bērnu agrīnā seksualizācija? Kāpēc mūsu bērniem grib atņemt tikumību? Ja tik ļoti nepieciešams bērniem stāstīt par seksu jau vecumposmā no 0-4 gadiem, kā to piedāvā Seksuālās izglītības standarti Eiropā, visu patiesību par seku, tad nākamajā posmā PVO bērniem šajā vecumā sāks stāstīt arī visu patiesību par nāvi? (un tas nav tālu no patiesības…)